Nezinu un nevaru pārbaudīt, kā šīs grāmatas uztvertu to tiešā, bērnu, mērķauditorija, bet bērns 50+ jūtas saviļņots, ieaijāts, pārsteigts, samīļots, apmierināts, šķelmīgs, piepacelts, apburts, ziņkārs un zinātkārs vienlaikus, atplaucis sirsnībā, smaidīgs un pavisam, pavisam, pavisam nedaudz skumjš, nu tāds, kad gribas apraudāties aiz aizkustinājuma. Vienvārdsakot, ir sasniegta katarse, to pat īpaši nemeklējot.
Škiet, tas bija nesen, bet, izrādās, pirms gandrīz 3 gadiem, kad paņēmu bibliotēkā Tinas Oževičas grāmatu ar Aleksandras Zajoncas ilustācijām “Ko dara jūtas?” Tikai ātrai ziņkārības apmierināšanai, jo ko tur pieaugušam cilvēkam lasīt, ja bilžu ir vairāk kā teikumu. Ak, nē, kā es maldījos!
Aizrautība skrien pie drauga ar tikko atklātu grāmatu.
Es iemīlējos, un likās, ka varu to šķirstīt bez gala, šķirt uz labu laimi un priecāties. Tā pa īstam sajutu, ko nozīmē teiciens ‘iesilst sirds’. Pietiek ar vienu teikumu (ne velti man patīk lakonisms) un zīmējumu kā veselu stāstu.
Mīlestība ir elektriķis.
Izlasi vienu trāpīgu teikumu un atver prātu fantāzijai. Vienkārši iedomājies. Es te tā padomāju – vai mēs, pieaugušie, vispār mākam runāt par jūtām? Bet varbūt tās var uzzīmēt, tā, kā to ir darījusi Aleksandra Zajonca. Tik harmonisks autores un mākslinieces kopdarbs. Tulkojusi Ingmāra Balode.
Starp citu, šodien, kad rakstu savas īszīmes, pēc Melleņu lāča Sapņotāju kalendāra ir Nesasniedzamo virsotņu iekarošanas diena. Tas ir vēl viens autores un ilustratores burvīgs kopdarbs, kuru, savulaik netīšām ieguvusi konkursā, sajūsmināta nesu uz darbu un liku, lai grāmata iepatīkas vēl bariņam pieaugušo. Tā ir Anastasijas Volhovskas grāmata ar Janas Fefelovas ilustrācijām “Melleņu lācis. Sapņotāju kalendārs”. Tulkojusi Inga Karlsberga.
Katrā mēnesī ir kāds jauks stāsts, kam seko košs kalendārs, kur katrai mēneša dienai ir nozīme. Tur ir ‘Pa peļķēm lēkāšanas diena’ un ‘Balonu medīšanas diena‘. ‘Gaisa piļu diena‘ un ‘Diena divatā zem viena lietussarga‘. Ticiet vai nē, bet mani pieaugušie kolēģi šķīra grāmatu un meklēja, kāda ir viņu vārda vai dzimšanas diena. Starp citu, Lilitām ir ‘Mīļāko filmiņu diena‘. Tā, lūk!
Par “Melleņu lāci” atcerējos, kad biju dabūjusi tikko Jāņa Rozes apgāda svaigi izdoto Tinas Oževičas un Aleksandras Zajoncas nākamo grāmatu “Kas jūtām patīk?” Tas bija sajūtu līmenī – tā akūtā nepieciešamība savest visas trīs grāmatas kopā. Tāpēc, ka no tām ‘iesilst sirds’. Un kāpēc lai sirds neiesiltu trīskārši, ko?
Nav nekāds noslēpums, ka Pacietībai visvairāk patīk Miers – tikai Miers vienmēr nāk kopā ar savu suni. Un kur parādās suns, tur vēlāk uzrodas arī Prieks, Maigums, Ziņkārība, Gandarījums, Aizrautība, Nepacietība, Pateicība, Aizkustinājums, Paļāvība, Drosme, Uzticība, Bezrūpība, Vieglprātība, Apbrīns, Padevība, Ziedošanās, Mīlestība un Draudzība. Pabaro nu tādu baru! Nepagūsti ne apkārt paskatīties, kad viss zemeņu ievārījums būs izēsts. Priekam ir lipīgi vaigi, Bezrūpība laiza pirkstus, Nepacietība ir aizmigusi, bet Aizrautība vēl grabinās ar karoti gar katliņa malu.
Un ko Pacietība? It neko – viņa vārīs vēl. No ķiršiem, no plūmēm, no avenēm. Ievārījums ir domāts ēšanai. Tieši tāpēc jau viņa to taisījusi, uz lēnas uguns maisīdama saldās ogas lielajā katlā, turklāt pie plaši atvērta loga, lai smarža plūst uz visām pusēm. Jo Mieram vislabāk patīk ievārījuma smarža.
Vai tu vari izstāstīt, kas patīk tavām jūtām? Jā, jā, pieaugušais – vai tu vari?
Man tas sanāk tikai retu reizi.
Lasīju un murrāju. Par Baiļu un Ziņkārības draudzību, par Nejaucības nepatiku pret Prieku, par Drosmi un viņas vecāko brāli Uzticēšanos, par Spītu un Mazvērtību, par Pateicību un Nostalģiju. Ak, lasi un smaidi, un domā – nu, kā!? Kā var tik labi pateikt par jūtām un sajūtām!? Aina zīmējas bez kādām sarežģītām definīcijām.
Man patīk būt tam bērnam, kas brīnās un priecājas, ko aizkustina šķietami sīkumi, kas reizēm var atļauties justies laimīgs no no nekā, tāpat uz līdzenas vietas. Es ilgojos pēc bezrūpības un, aizgūtnēm skrienot apskatīt vēl neredzētus brīnumus, ilgojos pēc miera.
Žēl, ka mans “Melleņu lācis” ir kaut kur noklīdis dalīšanās priekā, tāpēc uz brīdi to aizņēmos bibliotēkā. Bet par abām Tinas Oževičas grāmatām liels un salds paldies Jāņa Rozes apgādam, kas man IG pajautāja, vai nevēlos kādu grāmatu, un man divreiz nebija jādomā – es gribēju gan un veselas divas, sev, lielajam bērnam.
Ko dara jūtas?
Miers glauda suni.
Lili lasa un raksta 