Vēl nav gada pēdējā diena, un tas nav mans top 7.
Aiz šīs kaudzītes ir vēl neredzams kalns ar mājās sastieptām, bet vēl nelasītām grāmatām, tomēr izlasē ir iekļuvis šis septiņnieks. Iemesli ir dažādi, gan termiņi, gan ārēji kairinājumi, gan apzinātas izvēles un vēlmes.
Anna Starobiņeca “Лисьи броды”. Grāmatu klubā ir tradīcija decembrī apdāvināt loterijā izvēlētu lasīšanas kolēģi ar lasāmgrāmatu. Prometeja Andris bija īpaši pacenties un tiku pie Annas Starobiņecas, kuru daudzi pazīst pēc “Zvērīga detektīva” sērijas, jaunākā romāna, kas vairs nesola būt tik mīlīgs: “приключенческий мистический триллер про затерянное на русско-маньчжурской границе проклятое место, в котором китайские лисы-оборотни встречаются с советскими офицерами, а беглые зэки — с даосом, владеющим тайной бессмертия.” Kas varētu būt vilinošāks par iegrimšanu lasīšanas aizmirstībā nolādētā vietā uz Krievijas Mandžūrijas robežas un mūžsenu dzīves / nāves / mūžības un līdzīgu jautājumu risināšana.
Vajadzētu paspēt izlasīt līdz janvāra otrajai otrdienai, bet pagaidām mani attur iekšējs bloks uz krievu valodu.
Ja par Prometeju, tad kā nu bez N.K.Džemisinas “Obelisku vārtiem” (Salauztās zemes sērijas 2.grāmatu). Šķiet, ka vajadzēja ķerties klāt jau vakar, jo, izlasījusi pirmo, sāku dīkt kā mazs bērns, ka gribu dabūt turpinājumu. Tagad, kad turpinājums ir rokā, atlieku lasīšanas baudu kā dāvanu par, hmm, nezinu ko, varbūt par izturību cīņā darbā ar “kabinetu cilvēkiem” un bezjēdzīgo birokrātiju. No otras puses, ja tik ilgi esmu gaidījusi, tad varbūt var pagaidīt arī trešo sērijas grāmatu (kaut kad taču būs) un izbaudīt ne tika kvalitatīvi, bet arī kvantitatīvi.
Un vispār, Prometejs uz gada beigām ir bijis tik produktīvs, ka es nespēju visu svaigizdoto izlasīt (nesen tiku galā ar “Spoku brigādēm” no Sirmgalvju kara sērijas) un “Kāpa” arī gaida īsto brīdi.
Pa to vidu ik pa laikam man vajag kādu bērnu grāmatu. Tas nekas, ka mājās nav attiecīgā vecuma mērķauditorijas, bet bērna acīm paskatīties uz pasauli vajag arī ļoti apzinīgos gados. Šoreiz mana izvēle ir kritusi uz Aminori izdoto Hanas Tintoras “Mana vecmāmiņa mani nepazīst”. Savulaik pēc izlasīšanas gribēju apmīļot un vienkārši paņemt aiz rokas Emmas Hīlijas “Elizabete ir pazudusi” par demences skartu vecu sievieti, pati baiļojos, lai mani neskartu šī liga (lai arī nav novērota starp radiem), tāpēc šī tēma ir iekritusi man sirdī un prātā.
Un kā tad bez Kivirehka?! Kopš viņu sev atklāju caur “Vīru, kas zināja čūskvārdus“, no šī trakulīgā vārdu un fantāzijas meistara cenšos izlasīt visu, kas pieejams. Biju tā satrakojusies Grāmatu tirdziņā LNB gar citu izdevniecību plauktiem, ka pavisam aizmirsu nopirkt Pētergaiļa izdoto “Lidojums uz mēnesi”. Nu nekas, paņēmu to bibliotēkā. Tagad spiež termiņi, bet Andrusam Kivirehkam man vajag TO īpašo noskaņojumu. Ja kādā brīdī gada nogalē neizlasīšu, būs jānes atpakaļ uz bibliotēku un pašai jāpērk, lai gozējas plaukta kosmosā.
Pirms brīža apjūsmoju Prometeju, un man jāatzīstas, ka starp daudzajām lielākām vai mazākām izdevniecībām man tomēr ir ievērojamākas un mazāk ievērojamas. Jāņa Rozes apgāds ir tas, kura jaunumus nelaižu garām vismaz neapskatījusi. Bet ir tā, ka roka paslīd atkal un atkal kaut ko atnest mājās no veikala. Šoreiz ar īsu laika atstarpi esmu pārnesusi Delfīnes de Vigānas “Balstīts patiesos notikumos” un Marjus Ivaškevica “Tomass Mūrs”. Pirmo tāpēc, ka no Vigānas ir izlasītas visas iepriekšējās, un man patīk viņas uzasinātās spalvas pieeja sociāliem jautājumiem (īpaši “Lojalitātes”, “Bērni ir karaļi”). Savukārt pie otrās vainīga ir tulkotāja Dace Meieere, kura vēl laicīgāk par izdevniecības reklāmu palaiž pasaulē ziņu par savu jauno tulkojumu, un, ziniet, mēslus viņa netulko. Šoreiz viņas devums ir pirmais latviski tulkotais Ivaškeviča romāns, tas rosina apmeklēt tuvu nākotni – 21. gadsimta četrdesmitos gadus – un palūkoties, kādi varētu būt radošās inteliģences eksistences nosacījumi tobrīd.
Vēl ir palicis nepieminēts Žasintu Lukaša Pireša “Īsts aktieris”, ko izdevusi izdevniecība Aminori. Kāpēc uz to ir kritusi izvēle? Tāpēc, ka autors ir portugālis, un mani arvien vairāk interesē literatūra ārpus ierastajiem angļu/franču/vācu/krievu megarāmjiem. Kā būs, nezinu. Viens cilvēks solīja melno humoru, otrs – spļaudījās. Man ir nepieciešams pašai savs viedoklis, ko var iegūt tikai pēc izlasīšanas (vai arī nolikšanas malā kā nelasāmas).
Tātad, tas nav mans 2023.gada top 7.
Bet uz to var paskatīties kā uz ieteicamo grāmatu sarakstu. Noteikti kaut ko pamēģiniet no tā. 🙂
Lili lasa un raksta 