Grāmatas

Īszīmes #11 par Serotonīnu (drusku neliterāri)

Tagad tāds laiks, kad, šķiet, nekas vairs nespēj šokēt. Atcerējos kaut kad kaut kur redzētu teicienu – ”Pasakas – tie ir briesmīgi stāsti, kas saudzīgi sagatavo bērnus avīžu lasīšanai un televīzijas ziņu vērošanai.” Bet šoreiz ne par pasakām.

Kad atkal kārtējo reizi pēdējos divos mēnešos ar garlaikotu un nedaudz aizkaitinātu fiasko beidzās mēģinājums izlasīt kādu grāmatu no vieglā gala, nolēmu noprovēt izklaides smago narkotiku – Mišelu Velbeku. Īstenībā līdz šim esmu iepazinusies tikai ar ”Elementārdaļiņām”, un ar tām pašām – agrā jaunībā, tāpēc neko neatceros. Kaut kad gribēju izlasīt ”Pakļaušanos”, bet tik ilgi vilku garumā, ka sagaidīju iznākam ”Serotonīnu”. Anotācija solīja, ka ”“Serotonīns” ir sarkastisks, biedējošs, jautrs, neķītrs, aizvainojošs un politnekorekts romāns par norietu, ko piedzīvo Eiropa, Rietumu civilizācija un cilvēce kopumā.” Nu ko, politnekorektam un sarkastiskam serotonīnam būtu jābūt tieši laikā, lai vairotu manu labsajūtu.

Hmm, citiem ir pludmales / atvaļinājuma romāni. Man šis bija nedēļas nogales romāns. Satura pārstāstam, manuprāt, nav nozīmes. Tur ir viskautkas ap dzīves apnikumā un vīlienā iegrimušu četrdesmitsešgadnieku. Neķītrības mūslaikos kaut kā vairs nepārsteidz, aizvainojošu es tur neko tādu neatradu, biedējošs tas arī diezin vai ir, jo tad par biedējošām būtu jānosauc daudzas reālās dzīves tendences.

Izlasīju ātri, bet man bija jāpārguļ ar domu, kas tad bija iekšā tajā viskautkas. Manuprāt, paliels mikslis, kur svarīgu lomu mēģināja spēlēt ģenitālijas. Bet to stāsts man bija otršķirīgs. Kuru vairs ar to pārsteigsi? Vismaz 50+ sievietei nevajadzētu brīnīties par 40+ vīrieša krīzi. Tāpat nacionālās tautsaimniecības problēmu (speciāli vispārināju, jo grāmatā pieminēto lauksaimnieku vietā varētu būt arī vietējie zvejnieki vai grāmatu izdevēji, arī veselības aprūpes sistēmu var sačakarēt ar no realitātes atrautiem lēmumiem kaut kur kabinetos) izšķīdināšana garos varas gaiteņos nav nekas jauns. Bet man patika tieši šī daļa. Zināt, kāpēc politnekorekta? Jo ‘mazie’ profesionāļi, kuriem ir priekšnieki un priekšniekiem ir politiskie priekšnieki, publiski nerunā par reizēm absurdu vai bezjēdzību, ar ko rezultējas viņu kādas situācijas / problēmas vērtējums (un, protams, ir vēl liela daļa, kas vērtēs, kā vajag, jo sava sprieduma nav). Tas ir iekšiņās, bet āriņās ir politkorektā daiļdirš…na.

Ap oktobra vidu sāku pagurt no kulinārijas raidījumiem, kas tomēr bija nevainojami uztaisīti, un tad sākās īsta lejupslīde. Mēģināju interesēties par diskusijām, ko izraisīja sabiedrībai nozīmīgi jautājumi, bet šis periods bija īss un nesa vilšanos, nenormālais runātāju konformisms, nožēlojamā viņu sašutuma un jūsmas mirkļu vienveidība bija tik liela, ka tagad spēju prognozēt viņu sakāmo ne tikai lielos vilcienos, bet pat visos sīkumos, patiesībā gandrīz līdz pat pēdējam vārdam, komentētāji un dižie aculiecinieki nāca un gāja, tāpat arī bezjēdzīgās eirokrātu marionetes, kretīns pēc kretīna, kas cits citu apsveica ar uzskatu pareizību un ētiskumu, es varētu rakstīt dialogus viņu vietā, tā ka beigās izslēdzu televizoru un vairs to neieslēdzu, jo tas viss būtu padarījis mani vēl skumjāku, ja būtu bijis spēks turpināt.

No tā var piemesties ne tikai skumjas, bet smacējoša vilšanās. Grāmatas varonim, protams, ir pilns komplekts – apnikums kā tāds. Izskatās, ka viņam ārpus attiecībām, seksa un darba nav bijis nekādas aizraušanās, kas varētu viņu aiz matiem izvilkt no nolemtības bedres. Nav nekādu mazo laimīšu.

Vispār tas ”Serotonīns” bija tāds rāms, kā jau sēdošs uz antidepresantiem. Un pavadošā sajūta – smeldzīga vilšanās. Sameklēju to īpašo mūziku, kuras pieminēšanu grāmatā nevar nepamanīt un, jāatzīst, noklausoties vairākas reizes, Deap Purple ”Child in Time” (1970), sajutu šeit lasītā vēstījuma noti.

[..] īsi pirms tam biju juties kā stiprais, prātīgais džeks, mierinātājs, un pēkšņi biju tikai brīvi peldošs sūds, nu, esmu drošs, ka viņš uzlika kaut ko izcilu, ko tādu, kas viņam bija ļoti tuvs. Vienīgais, ko es konkrēti atceros, ir Child in Time 1970.gada Dīselburgas koncerta pirātisks ieraksts, Klipschorn skaņa bija patiešām unikāla, estētiski varbūt tas ir skaistākais brīdis manā mūžā, vēlos to īpaši uzsvērt, ja skaistums var kaut kam noderēt, mēs to noklausījāmies reizes varbūt trīsdesmit vai četrdesmit, ik reizi bijām stāvā sajūsmā par mierīgo Džona Lorda meistarīgumu, mūs aizgrāba Īana Gilana pilotāžā, ar kuru viņš no runas pārgāja uz dziedāšanu, pēc tam no dziedāšanas uz kliedzienu un pēc tam atgriezās pie runas, un uzreiz sekoja majestātiskais Īana Peisa solo, tiesa kas tiesa, Džons Lords viņam piebalsoja ar sev raksturīgo efektivitātes un diženuma miksli, bet tik un tā Īana Peisa solo bija vienkārši grezns, tas neapšaubāmi bija visskaistākais solo roka vēsturē, pēc tam atgriezās Gilans, un notika otrā upurēšanas daļa, Īans Gilans atkal no runas aizlidoja pie dziesmas, pēc tam dziedāšana pārgāja uz tīru kliedzienu, un diemžēl drīz pēc tam šis gabals beidzās [..].

Nezinu, kā tur ar mīlestību ir citos Velbeka romānos (kā jau rakstīju, ”Elementārdaļiņu” detaļas ir pagaisušas no prātā), bet izskatās, ka noslēgumā ir ļoti cilvēciska atzīšanās savās paša kļūdās.

Patiesībā Dievs par mums rūpējas, viņš par mums domā ik mirkli un reizēm dod mums ļoti precīzas norādes. Tā stiprā iemīlēšanās, kas mums pilda krūti tā, ka elpa aizraujas, šī apgaismība un aizgrābtība, kas nav izskaidrojamas, ja ņem vērā mūsu bioloģisko dabu, mūsu vienkāršo primātu stāvokli, ir ārkārtīgi skaidras zīmes.
Un šodien es saprotu Kristus skatījumu, viņa nepārtraukto sašutumu par siržu nocietināšanos: cilvēkiem tiek dotas visas zīmes, bet viņi nepievērš tām uzmanību. Vai man tiešām ir jāatdod arī sava dzīve šo nožēlojamo radījumu vārdā? Vai man tiešām ir jāizsakās tik galēji skaidri?

Par grāmatas tulkojumu jāpateicas Denam Dimiņam.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s