Indreks Hargla “Aptiekārs Melhiors un bendes meita”

Aptiekāra Melhiora fani manā ierakstā neko jaunu neuzzinās. Ar trešo sērijas grāmatu es arī tikai guvu apstiprinājumu, ka igauņu Indreks Hargla un aptiekārs Melhiors ir pārbaudītas vērtības.

Pirms ķerties klāt grāmatai “Aptiekārs Melhiors un bendes meita”, man pat nebija īpaši svarīga grāmatas anotācija: Tallina, AD 1422. Pilsētas nomalē kāds mēģinājis nogalināt nevienam nepazīstamu jaunekli, un viņš zaudējis atmiņu. Gan viņa kopēja un ārstējošie dominikāņu mūki, gan tirgotāji un pilsētas viesi, gan tiesas fogts un aptiekārs Melhiors dara visu iespējamo, lai palīdzētu nelaimē nonākušajam, kurš neatceras ne savus vecākus, ne dzimto pusi, ne iemeslu, kāpēc ieradies Tallinā. Jauneklis neko nezina arī par savu nežēlīgo ienaidnieku, kurš viņu turpina vajāt, nogalinot visus, kas tuvojas noslēpuma atminējumam. Tomēr attapīgais aptiekārs Melhiors neatlaidīgi seko neredzamajam slepkavam…

Ko lai saka? Burvelīgs viduslaiku detektīvromāns. Un man tik iekārotais sižeta savirpinājums. Tik daudz ļaužu, ko turēt aizdomās. Un tā līdz pašām beigām, kad, sapulcējis visus kopā, aptiekārs Melhiors gatavojas atklāt slepkavu un pasniegt viņam nāves kārti. Ak, pavērsiens izrādījās visnotaļ negaidīts (lai arī nelielas aizdomas bija, ka viss nav tā, kā rādās), bet man nemaz nebija žēl, jo tiem aizdomīgajiem ļaudīm sirdis nebūt nebija kā dimanta oliņas.

Neko jau vairāk par detektīvgabalu pateikt nevar, lai citiem nesamaitātu lasīšanas prieku un intrigu. Varu tikai piebilst, ka bez aizdomās turamajiem pār mani nobira arī lērums svēto, kuru vārdos, izcelsmē un nozīmē pat necentos iedziļināties, lai arī dažiem svētajiem bija nozīme. Bet to nozīmi izprata tikai paši tā laika izmeklētāji, un autors laipni beigās paskaidroja, kur tas suns aprakts.

Nu, un kas tie par vidulaikiem bez tā laika dakterēšanas metodēm un ārstniecības līdzekļu ieguves (ar vājiem nerviem vai spilgtu iztēli labāk nelasīt).

Vispirms Melhiors līķiem nolaida āderi un secināja, ka igauņa asinis ir plūstošākas un spilgtākas, bet somam – kunkuļainākas un tāpēc čābīgākas. Soma acis viņš tomēr izgrieza, jo būtu grēks tādu mantu laist zudībā – ja viņš tās knaši izvārīs un sastampās ar eļļu, no tām sanāks labu labā ziede. Vēl viņš mazliet paurķējās pa mirušā galvu un izķeksēja drusku smadzeņu, pēc tam tik ilgi klaudzināja ar āmuru, līdz atšķēla gabaliņu galvaskausa. Tas būs labi smalki jāsaberž un jāsajauc ar sāli. No galvaskausa sāls pagatavots ārstnieciskais dzēriens palīdz pret acu kaitēm, un rātes rakstvedis Blomendāls vienādiņ nāca uz aptieku sūdzēties par vāju redzēšanu. [..] Viņam vajadzēja aknas [..] .Pusi no aknas Melhiors izvārīs, sastampās kopā ar vijolīšu vīnu un ingveru un tad par dārgu naudu pārdos sirdzējiem kā zāles pret vēdergraizēm un gremošanas kaitēm. Otru pusi viņš izkaltēs un vēlāk apspriedīs ar pilsētas ārstu, kā to jēdzīgāk izmantot.

Tā laikam bija šīs grāmatas šķebīgākā daļa. Uz šī fona bendes darbs nemaz nelika matiem celties stāvus. Citādi – viduslaiki kā viduslaiki, kur katram savas intereses, ordenim, rātei un šeit, jo īpaši, tirgotājiem. Viduslaiki kā viduslaiki – ar kauliņu un kāršu spēlēm, un kumēdiņu rādītājiem. Viduslaik kā viduslaiki arī ar dzīrēm, kas reizumis sarīkotas pilsētnieku priekam, reizumis par godu komtura vizītei (un tas ir vīrs, kam tīk gardi paēst).

Saldēdienā pasniedza ar cukuru bagātīgi savārītus vietējos un dienvidu augļus, kuru dēļ daži rātskungi pat salamājās, jo viņiem šķita, ka dabūjuši pārāk maz. Tas bija gatavots no āboliem, bumbieriem, rozīnēm, ķiršiem, datelēm, mandelēm un citroniem un aizdarīts ar sviestu, pienu, kanēli un olām, pirms pasniegšanas tam vēl uzlēja Frankfurtes bumbieru vīnu, kam pievienotas mētras un kardamons. Protams, starp visiem gardumiem pasniedza arī labākās Tallinas smalkmaizītes, baltās desiņas, kūkas, riekstus, zivis želejā, dārzeņus, kraukšķīgas cūku astes un ceptus nēģus.

Noslēgumā vēl viens jauks citāts, kam nav nekāda sakara ar slepkavībām, toties tas lieku reizi parāda, cik labi valodas labsajūtu tulkotāja Daila Ozola ir pārcēlusi latvju mēlē.

Vēlāk viņu runas bija novirzījušās uz to, vai Zeme ir apaļa, bet šeit laikam kopīga nostāja bija rasta, jo to jau savulaik pierādījis gan Aristotelis, gan Svētais Augustīns, un tas, kurš domājot citādi, pēc brāļa Johannesa vārdiem, esot tikpat glups kā šķipele.

Meklējot kaut ko par autoru, atradu lielisku interviju, kas tapusi 2015.gadā, kad Indreks Hargla viesojās Rīgā uz pirmās tulkotās grāmatas atvēršanas svētkiem.

Kad rakstīju pirmo sērijas romānu par Olevistes baznīcu, jutos kā tūrists, kurš pirmoreiz nonācis viduslaiku Tallinā. Staigāju apkārt un skatījos, ar ko nodarbojas cilvēki, kā izskatās ielas un ēkas. Pirmajā grāmatā bija šī svešās pasaules iepazīšana, ceļošana nezināmajā. Piektajā romānā es vairs nejūtos kā tūrists. Es jūtos tur kā mājās. Esmu šīs pasaules radītājs.

Aptiekāra Melhiora sērijā autoram nu jau ir 7 grāmatas, tāpēc atliek vien gaidīt, ka gan tulkotāji, gan izdevēji vēl pēc kāda laika mūs iepriecēs ar tikšanos ar aptiekāru.