Grāmatas

Īszīmes #16 par saknēm

Grāmatas mijiedarbojas, apzināti vai nē, bet tā ir. Pirms kāda laika netīšām pamanīju, ka pie manis nonākušas trīs grāmatas par rakstīšanu, var teikt, par vārdu. Un to pamanīju tikai tad, kad visas trīs bija sastapušās manā telpā. Toreiz tas bija Vizbuļa “Ja vīrietis prastu runāt”, Mersjē “Vārdu svars” un Bereļa “…rakstīt…”.

Šoreiz Āfrika mani aizveda uz Latgali.

Intereses pēc paņēmu Ganas izcelsmes autores Jā Dšasī grāmatu “Mājupiešana.

Sākotnēji man “Mājupiešana” nāca kaut kā smagnēji. Šķita, ka pietrūkst viengabalainības, lai iegrimtu stāstā. Bet īstenībā jau man bija grūti aptvert citu kultūru, citu pasaules uztveri. Es atvēros un aizrāvos tikai grāmatas otrajā pusē. Tad es arī pieņēmu, ka vēstījums ir sadalīts stāstos un tie … katrs apraujas, lai turpināto jaunākā laikā ar nākamo paaudzi. Tā no 18.gadsimta Āfrikas līdz pat mūsdienām.

Grāmatas varoņu mājupiešana ir savu sakņu sajušana. Mums ir dažādas saknes. Un tu vari just vai mēģināt sajust savas saknes, bet citas, tās svešādās, citiem piederošās vari tikai mēģināt saskatīt un aptvert redzēto. Un grāmatā redzētais mani satrieca. (nav jau tā, ka es par verdzību neko nezinātu, bet autore šeit izvilka to sāpīgāko esenci). Satrieca tieši tā apjausmas par nebrīves ietekmi. Par dzimto valodu un apstākļu uzspiesto angļu valodu. Un nav tā, ka pašas ciltis būtu bez vainas, svešās cilts ļaudis taču nav savējie, un kāpēc lai tie netaptu par vergiem. Kaut kā tā. Grāmatas un vēstījuma lielā pievienotā vērtība ir autores izcelsme. Viņa raksta par savām saknēm. Bez virspusējības.

Kad man tapa burtiski iespiests rokās Agnese Rutkēvičas “Skumjais laikmets” (negribēju ņemt, jo … baidījos iespaidoties), es izdomāju tai sastādīt kompāniju ar vēl kādām esejām vai stāstiem. Idejas aizņēmos no Laligabas nominantu saraksta.

Tā pie manis nonāca Anneles Šlišānes “Tuoroga stousti”. Tā ir Latgales citas puses latgaliešu valoda. Mēs mājās teicām – bīzpīns, Annelei ir tuorogs. Vēl citur ir sipisnīks. Bet tam īstenībā nav nozīmes. Latgaliskais vibrē. Tādā sajūtu līmenī. Latgaliski neesmu lasījusi kopš bērnības, kad to varēja darīt mammas pātaru grāmatā un katoļu kalendārā. Pēc tam vairs nē (gandrīz nē). Ķeroties pie “Tuoroga stuostim” man sākumā nācās palasīt sev priekšā balsī, lai es uztveru, sajustu vārdus. Pirmais stāsts “byutīne” mani vienkārši apbūra. Iespējams, latviski tas arī būtu miniatūrs dimantiņš, bet latgaliski es burtiski izjutu katru vārdu. Un saredzēju nevainīgo biezpiena tapšanas stāstu.

Sazaraut. Sazavilkt komulā. Davilkt kuojas pi seve kluot, sorguot sevi nu vusa pasauļa. Salasiet sevi vusu rozsvaidietū pa pasauli. Vusu izbuorstietū, rozdzonuotū, pageisynuotū. Sazaraut, salasiet sevi vusu pa gabalinīm, sazavilkt boltā komulā. Sakarst, puorkarst, atsadaliet no nu vusa līkuo, nūsleitk dūmuos, puordūmuos, vaines apzinie i suopies. Nūgrimt, salipt vīnā gobulā, sazačert. Korstumā sazavilkt nanūsokomā gobolā, nasaprūtomā formā, nazynomā izskotā. Izsvīst sevi uorā, izlīt sevi no telpas uorā, iznimt sevi no ituo pasauļa uorā. Nūlīt līkū, izmeiciet navajadzeigū, izpiļiet, izkaļst, sakaļst, palikt par sevi. Tuodā komulā, tuo, sevi sorgojūt, palikt vīnā opolā komulā. Tuodā vīnā boltā opolā komulā, ai ceļagolīm kluot pi seve, Nu jauna otkon.

Lasot “Tuoroga stuostus” es atkal iekritu naivajā bērnībā, naivajā, viegli nepieradinātajā ienākšanā pilsētā. Es to naivumu nepazaudēju, tikai esmu ielikusi kastītē, sapresējusi pēc vajadzīgajām formām, lai būtu kā visi. Varbūt ir pienācis laiks atgriezties. Nē, ne fiziski atpakaļ uz Latgali, jo gribu distancēties no katoliskā. Izvēlos palikt nakriškōns.

Un tad es, dzejas nepratēja un nesapratēja, paņēmu Marijas Dzeislas “Vysta smierts. Te nu jāsaka, kur es biju agrāk?! Lai gan, nē, katra grāmata tā pa īstam atnāk pie tevis, kad esi tai gatavs. “Vysta smierts” – grāmata burtnīcās, īsts mākslas darbs.

Skenieju babys jauneibys kartenis
Niu jei byus digiyala i myužeiga kai elektreiba
Unuku pruotūs i feisbukā
Iz pīminekļa nazynoju, kū raksteit
Ticeigs katuoļs
Voi tūmār katuole?
Pīraksteju sev iz T krakla:
Digitals katuoļs.

Šīs divas grāmatas atrāva vaļā to sajūtu, cik daudz tu, cilvēks, esi zaudējis, izaugot laikā, kad bija tikai viena pareizā valoda. Uznira atmiņā latviešu valodas skolotājas vidusskolā teiktais, ka jārūpējas par pareizu latviešu valodu un cik nesaprotami esot tādi latgaliski izteicieni, kā piemēru minot “aizaj pajam tur uz gankom”, kā cilvēks varot zināt, kas tās gankas tādas esot. Nedaudz apskaužu jauno paaudzi, kam nav šī padomiskā valodu un nevalodu šķirošanas mantojuma.

Viena doma par “Īszīmes #16 par saknēm

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s