Atspoguļi: Žoržs Pereks “Cilvēks, kas guļ”

Žoržs Pereks “Cilvēks, kas guļ” (Omnia mea, 2022)

Ak vai, apziņas plūsma man visu laiku ķērās aiz racionālā prāta apsvērumiem. Prāts bija gluži kurmju rakumiem saracis to zaļo mauriņu, kurā bezrūpīgi atlaisties un baudīt esamību tagad. Un tomēr es nepadevos. Nē, gulēšanu es neapjūsmoju. Toties sajutu ar visām maņām dīku sēdēšanu kādā kafejnīcā un garāmgājēju vērošanu. Dīku klīšanu pa ielām un pavisam nesteidzīgu skatu uz kādām detaļām, jā, tiem pašiem skatlogiem. Vislabāk man savulaik padevās dīka un vienlaicīgi vērīga apkārtnes vērošana pa trolejbusa logu.

Žoržs Pereks mani apbūra ar “Dzīve lietošanas pamācība” un likās, ka patiks viss, ko viņš ir radījis. Ar tādām sajūtām un gaidām es ķēros pie Omnia mea izdotās Pereka grāmatas “Cilvēks, kas guļ” (Gitas Grīnbergas tulkojumā). Grāmata viena vakara garumā, nesteidzīgas lasīšanas garumā. Nu jā, ar apziņas plūsmu man bija kā bija, t.i., epizodiski. Toties, ak, kas par spalvas un vārdu virknēšanas meistaru ir Žoržs Pereks. Gardi, ļoti gardi.

“Valoda pretojās ilgāk: tev vajadzēja labu laiku, lai gaļa pārstātu būt plāna, sīksta, cīpslaina, frī – eļļaini un ļengani, vīns – sīvs vai skābs, lai šie augstākajā mērā nievājošie un sākotnēji tik skumīgie apzīmējumi, kas saistās ar nabagu maltītēm, ar bezpajumtnieku barību, lētu zupas virtuvi un nomales gadatirgiem , pamazām zaudētu savu nozīmi un lai skumjas, nabadzība, trūkums, posts, kauns, kas ar tiem bija nešķirami saistīti – šie tauki, kas kļuvuši par frī, šis sīkstums, kas kļuvis par gaļu, šis skābums, kas darīts par vīnu -, pārstātu pievērst tavu uzmanību, tevi ietekmēt [..]” (63.lpp.)

Gards jo gards ir vārdu virknējums, lai gan vēstījuma domājamais mērķis ir radīt etīdi par atteikšanos, atsvešināšanos, visa vienlīdzību vienaldzības priekšā, par izkāpšanu no skrejošas, prasīgas dzīves.

“Būt vienaldzīgam pret pasauli nenozīmē būt nezinošam vai naidīgam. Tavs nolūks nav atklāt no jauna veselīgos analfabētisma priekus, bet lasot nekam no tā, ko tu lasi, nepiešķirt nekādu īpašu vērtību. Tavs nolūks nav staigāt kailam, bet būt apģērbtam, necenšoties nedz kā īpaši izcelties, nedz arī kļūt galīgi nevīžīgam, tavs nolūks nav ļaut nomirt sev badā, bet tikai pabarot sevi. Tas nenozīmē, ka šīs darbības tu gribētu veikt visā nevainībā, jo nevainība ir pārāk skaļš vārds: vienkārši – ja vien šim “vienkārši” vēl var būt kāda nozīme – tu vēlies tās atstāt neitrālā, pašsaprotamā zonā, brīvā no jebkādas vērtības un jo sevišķi funkcionālās, jo funkcionalitāte ir ļaunākā no vērtībām, visliekulīgākā, viskopromitējošākā.” (62.lpp.)

Pereka nefunkcionāla esība ir tik tāla no manas petardes pak..ļā.

“Tu dzīvo laimīgā iekavās, tukšumā, pilnā ar solījumiem, no kuriem tu neko negaidi. Tu esi neredzams, dzidrs, caurspīdīgs. Tevis vairs nav: ejot stundām un dienām, mainoties gadalaikiem, aizritot laikam, tu izdzīvo bez prieka un skumjām, bez nākotnes un bez pagātnes, tāpt vien, vienkārši, pašsaprotami, kā ūdens lāse, kas pil no gaiteņa krāna, kā sešas zeķes, kas mirkst rozā plastmasas bļodā, kā muša vai austere, kā govs, kā gliemezis, kā bērns vai kā vecis, kā žurka.” (73.lpp.)

Un tomēr … provokatīvs noslēgums, kad līdz ar grāmatas varoni jau esi sācis ļauties vienkāršai būšanai.

“Tu neko neesi iemācījies, ja nu vienīgi to, ka vientulība tāpat kā vienaldzība neko neiemāca: tā bija ēsma, valdzinoša ilūzija, pilna slazdu.” (130.lpp.)

“Pasaule nav pakustējusies, un tu neesi mainījies. Vienaldzība nav padarījusi tevi atšķirīgu.
Tu neesi miris. Tu neesi sajucis prātā.” (131.lpp)

Tieši tik īsi dažu citātu atspoguļi, cik īsa, un tomēr piesātināta, ir nelielā grāmata, pavisam necilā vākā ietērpta.

Izvērstāki grāmatas fragmenti pieejami literatūras e-žurnālā Punctum.